Coherent Selves, Viable States: Eastern Europe and the “Migration/Refugee Crisis”

This essay argues that what is at stake in debates about the difference between eastern and western Europe in the context of migration and asylum politics is the definition of a politically- and ethically-acceptable threshold of “too many,” which takes on concrete contours in relation to historically-formed understandings of coherent selves and viable polities. The argument derives from placing analysis of the alleged political and ethical failures of eastern Europe alongside those limits of refugee/migrant intake that are considered politically legitimate and ethically justifiable from the mainstream liberal democratic perspective. The essay proposes that in order to understand the European political landscape in relation to migration, it is necessary to undertake relational analysis of the different configurations of the Europe-wide tension between inclusion and exclusion, as well as analysis of the modes of power that differentiate between these configurations of inclusion and exclusion on moral grounds.

See full article here: https://www.cambridge.org/core/journals/slavic-review/article/coherent-selves-viable-states-eastern-europe-and-the-migrationrefugee-crisis/EC9E2280613AD073CBBCC7F7FE82B99B

Advertisements

Politiskā liberālisma kritika Austrumeiropā: Alvis Hermanis un Slavojs Žižeks

Hermanis vēlas aizvērt robežas un novērst feminisma, poststrukturālisma un citu ideoloģisko formējumu apdraudējumu mājai, bērniem un dārzam. Tas izklausās konservatīvi, taču šeit viņš atrod domubiedru Slavojā Žižekā.

Pilnu rakstu skatīt šeit: https://www.punctummagazine.lv/2017/06/12/politiska-liberalisma-kritika-austrumeiropa-alvis-hermanis-un-slavojs-zizeks/

Kur meklējams “laupītāju gēns”?

“Krievu mentalitātē diemžēl ir laupītāju gēns… Viņi lielākoties nav radīti strādāšanai, bet gan laupīšanai.” Antons Rancāns intervijā ar Elitu Veidemani, Neatkarīgā Rīta Avīze, 22.08.2014.

Apgalvojumam, ka laupīšana ir gēnos, grūti rast pamatojumu genoma pētījumos. Tas tādēļ, ka “laupītāju gēns” vēl nav atklāts. Tāpat kā nav atklāts neviens cits ar sociāli konstruētiem uzvedības modeļiem saistīts gēns. Laupīšana ir sociāli konstruēta uzvedība, jo tas, kas vienam izskatās kā laupīšana, citam—piemēram, Robinam Hudam—ir resursu pārdale.

Laupītāju, strādnieku, brīvības mīlētāju un citu tamlīdzīgu gēnu trūkumu genoma pētniecībā sauc par “trūkstošās iedzimtības problēmu”. Genoma pētnieki, pat meklēdami, nav atraduši ne individuālus gēnus, ne gēnu kompleksus, kas ietekmē inteliģenci vai sociāli konstruētus uzvedības modeļus. Saku ietekmē, nevis nosaka, jo pat tie, kuri uzskata, ka gēniem ir nozīme indivīda psihes veidošanā, neuzskata, ka gēniem ir noteicoša nozīme, bet gan, ka gēni jāskata sarežģītā mijiedarbē ar materiālo un sociālo vidi. Neiedziļinoties tālāk genoma pētniecībā—šajā komentārā tam vienkārši nav vietas—, var droši teikt, ka laupīšana vai kāda cita “slikta uzvešanās” nav ierakstīta gēnos. Tādēļ, lūdzu, visi tie, kas vēl joprojām uzskata, ka adoptēti bērni ir agresīvi, jo gēni sit cauri audzināšanai, pārdomājiet savu argumentāciju.

Nedomāju, ka Antonam Rancānam ir informācija, kas pierāda pretējo. Līdz ar to jāsecina, ka augšminētajā citātā jēdziens “gēns” tiek mobilizēts kā populāra, nevis zinātniska kategorija, ar kuras palīdzību tiek diskursīvi nostiprinātas bioloģiskas—tātad nemainīgas—attiecības starp krieviem kā tautu un noteiktām—šajā gadījumā negatīvām—uzvedības tendencēm. Rancāns gan vēlāk sarunā ar Elitu Veidemani, kas, starp citu, uzvedina Rancānu uz runām par nemainīgu tautas mentalitāti, pieļauj izņēmumus. Viņš norāda, ka krievu tautā ir arī gaiši cilvēki, kuri spējuši izglītoties un pārvarēt iedzimtās tendences, tādējādi nekļūdami par lielceļa laupītājiem, bet par literātiem vai skolotājiem. Izrādās, ka “laupītāju gēns” savā varā tur tikai tumsonīgās masas. Cik var spriest no Veidemanes un Rancāna tālākās sarunas, viņi nonāk pie secinājuma, ka krievu tautas gaišie spēki nav varējuši novērst tumsonīgās masas no iedzimto tendenču realizācijas naudas varas dēļ.

Rancāna izteikums par krieviem, kuri “radīti laupīšanai, ne strādāšanai”, sevišķu ievērību ieguva tādēļ, ka Jeļena Bačinska iesniedza ziņojumu Drošības policijā par nacionālā naida kurināšanu. Noziedzīga nodarījuma sastāvs meklējams tieši negatīvu uzvedības iezīmju piedēvēšanā krievu tautai kopumā. Tas noticis sasaistē ar Rancāna argumentu, ka Latgalē turpinās un pat pastiprinās rusifikācija vai “krievināšana”. Ņemot vērā pašreizējo saspīlēto politisko klimatu, šāds izteikums tik tiešām var veicināt naidīgu starpetnisku attiecību veidošanos.

Tai pat laikā esmu diezgan pārliecināta, ka neviens nebūtu griezies ar iesniegumu Drošības policijā, ja Rancāns būtu teicis, ka krieviem mentalitātē ir cilvēkmīlestības gēns, lai gan šeit sastopama tā pati loģika, kas izteikumā, ka “krieviem mentalitātē ir laupītāju gēns”. Tādēļ nepietiek ar griešanos Drošības policijā vai pat ar gēnu piesaukšanas kritizēšanu. Jāpievērš uzmanība arī zemūdens akmenim—sabiedrībā populārajam pieņēmumam, ka tautām piemīt nemainīgas vai ļoti grūti maināmas mentalitātes.

Gan gēnu piesaukšana, gan uzskats, ka tautām ir nemainīga, kaut vēsturiski veidojusies mentalitāte, ir rasu domāšanas (racial thinking) paveidi. Tas tādēļ, ka abu domāšanas paveidu efekts ir tas pats. Abos gadījumos kādas noteiktas uzvedības vai domāšanas iezīmes—laupīšana, pazemība, skopums vai kas cits—tiek uzskatītas par grupu raksturojošām. No šādiem pieņēmumiem izriet rīcība—piemēram, attieksme vai pat darbība pret cilvēkiem, kuri tiek uztverti kā piederīgi šai grupai. Un tad vairs nav svarīgi, vai grupu raksturojošās iezīmes piedēvētas gēniem vai vēsturei.

Mans vidusskolas matemātikas skolotājs Alfrēds Grava mēdza pielīdzināt nepazīstamus algebras vienādojumus baltiem ziloņiem. Viņš iedrošināja mūs, teikdams, ka mēs taču zinām, kā ķert zilos ziloņus, vai ne? Nu tad lai nokaitinot tos baltos līdz šie paliek zili un tad ķerot tāpat kā zilos. Matemātiski to sauc par algebras izteiksmju vienkāršošanu. Šāda vienkāršošana notiek arī tad, kad sarežģītas vēsturiskas un sociopolitiskas situācijas tiek skaidrotas, piesaucot vienas vai otras tautas mentalitāti. Piemēram, gana daudz ļaužu skaidro mūsdienu sociālās un ekonomiskās problēmas, piesaucot latviešu tautas neuzņēmīgo un pazemīgo mentalitāti. Tās veidošanās gan parasti tiek piedēvēta nevis gēniem, bet “700 gadu ilgajam vācu jūgam” un “padomju režīmam”. Šādos gadījumos mentalitāte kalpo kā kruķis, kas, līdzīgi kā noņemot svaru no slimās kājas, atbrīvo no atbildības saprast, kā veidojas noteiktas sociālas un politiskas parādības, tā vietā priekšroku dodot kolektīvai psihoterapijai un pozitīvismam—mēs varam, mēs esam stipri! Kādēļ gan pētīt ekonomikas politikas nepilnības, ja nabadzību var piedēvēt neuzņēmībai, kas ir daļa no tautas mentalitātes? Tāpat, ir taču vieglāk apgalvot, ka krievi nav lojāli Latvijas valstij tāpēc, ka viņos mājo lielkrievu šovinistiskā mentalitāte, nevis analizēt to, kā Latvijas valsts politika ir veicinājusi krieviski runājošo iedzīvotāju atsvešināšanos no valsts. Protams, var ieslīgt arī otrā galējībā, piedēvējot negatīvas parādības—piemēram, alkoholismu—tikai un vienīgi sociālajai vai politiskajai iekārtai. Tāpat kā genoma pētniecībā, arī šeit atslēgas vārds ir mijiedarbe. Taču tas bieži vien šķiet pārāk sarežģīti, tādēļ baltais zilonis tiek nokaitināts zils un viss. Diemžēl—vai par laimi—dzīve nav matemātika. Šāda stratēģija neder.

Diskursiem par veselas tautas raksturojošiem uzvedības un domāšanas modeļiem saknes meklējamas 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma rasu antropoloģijā un rasu psiholoģijā, kas bija izplatītas Eiropā, ASV, kā arī Krievijas impērijā. Šīs nozares nebija viendabīgas. Tās veidoja argumenti par to, vai rases ir skaidri definējamas un vai tām ir iedzimtas īpašības. Ar nācijvalsts nostiprināšanos Eiropā, rase saplūda ar tautību. Tautībām, tāpat kā rasēm, tika piedēvētas noteiktas īpašības. Tādējādi Latvijā valdošais uzskats, ka rasisms iespējams tikai attiecībā pret tiem, kuri ir vizuāli atšķirīgi—piemēram, melni—, ir kļūdains. Nacionālā, etniskā vai pat sociālā piederība var tikpat labi kalpot par pamatu rasismam, kā vizuālas atšķirības. Tas tādēļ, ka modernais rasisms izpaužas kā neatņemamu īpašību piedēvēšana kādai grupai kopumā vai indivīdam uz grupas piederības pamata.

Šādi uzskati nav nevainīga maldīšanās vai tukša runāšana. Tiem mēdz būt visai taustāmas sekas. Kā savā grāmatā par fiziskās antropoloģijas vēsturi Krievijas impērijā (Homo Imperii: A History of Physical Anthropology in Russia) raksta Marina Mogilnera (Marina Mogilner), 20. gadsimta sākumā Kijevā praktizējošais psihiatrs Ivans Sikorskis eksperimentēja ar ebreju izcelsmes pacientiem, kurus uzskatīja par kolektīvu iezīmju nesējiem. Sikorski un viņa laikabiedrus—piemēram, Vladimiru Čižu un Hermanu Budulu, kuri abi bija saistīti ar Tērbatas universitāti—sevišķi interesēja noziedzība un deģenerācija. Tā laika publika mēdza pozitīvi uzņemt secinājumus par noziedzīgām un deģenerētām tautām, jo guva zinātnisku apstiprinājumu saviem stereotipiem.

Par radniecīgu uzskatāma arī 20. gadsimta vidus “kultūras un rakstura” (culture and personality) skola ASV antropoloģijā. Cenzdamies būt sabiedriski noderīgi, antropologi konstruēja ASV ienaidnieku kolektīvos portretus. Piemēram, Margareta Mīda (Margaret Mead) vadīja starpdisciplināru pētnieku komandu, kura ar ASV valdības atbalstu 1951. gadā radīja darbu par padomju tautas attieksmi pret autoritārismu (Soviet Attitudes Toward Authority: An Interdisciplinary Approach to Problems of Soviet Character), kas lielā mērā balstījās uz krievu mentalitātes analīzi. Šajā un citos līdzīgos darbos rodami vienkāršoti un vispārināti slēdzieni, kuri lieti noderēja politikā, biznesā un militārās akcijās. Šo zināšanu pasūtītāji un izmantotāji parasti vēlējās pieveikt, pakļaut vai kā citādi distancēties no pētniecības objektiem.

Līdzīgas tendences vērojamas arī Rancāna teiktajā, kur krievi ir ne tikai “radīti laupīšanai”, bet tiek pretstatīti tiem, kas radīti strādāšanai. Rancāns, protams, nav militārpersona vai valstsvīrs, taču arī viņa teiktais var būt iedarbīgs. Tieši tādēļ Jeļenai Bačinskai ir pamats jautāt, vai Rancāna teiktajā var saskatīt naida kurināšanas iezīmes. Tāpat ir vērts pievērst uzmanību tam, ka Rancāna un Veidemanes sarunā—kas, manuprāt, atbilst sabiedrībā samērā izplatītiem priekšstatiem par lietu kārtību—vērojamas modernā rasisma iezīmes.

The Good Worker

In the early 1990s, I went to visit a friend in Ireland. I recall crossing the Irish border proudly with a newly acquired Latvian passport in hand. The Soviet Union had recently collapsed, and many people had learned that within the vast region commonly referred to simply as Russia there were culturally distinct peoples with aspirations for political self-determination.

I remember thinking that the Irish were in solidarity with the Latvians, Lithuanians, Estonians, and other former Soviets. This sentiment surely emerged more from my then uncritical desire to be part of a collective historical subject—the Latvian nation, rather than from anything that the border guard may have said or done during my border crossing. I was not the only one who felt that way. Many Latvians the world over, both those who had lived in Soviet Latvia and those who had spent their lives in the West working towards Latvian independence, thought that this was indeed the end of history, the ultimate victory of liberalism (or nationalism, for some) over socialism, and the return of Latvia to its proper place in the international order of things. Read blog here: http://compasoxfordblog.co.uk/2013/10/the-good-worker/

Amsterdamas pilsētvide un mans vidējais pirksts

I was visiting Amsterdam and witnessed a street scene which prompted me to write up reflections on race and complicity. It was published in Latvian the online journal punctum:

“Es sēžu kafejnīcā uz kādas Amsterdamas ielas stūra. Tā ir ieliņa, kas iet gar vienu no kanāliem Amsterdamas glaunajā rajonā pašā pilsētas centrā. Tur vislabāk tā vienkārši sēdēt un skatīties uz cilvēkiem. Sēžu es ar skatu pret ielu, kā visi pārējie. Dzeru beļģu alu. Tas garšo pasakaini; es jūtos labi. Skatos uz riteņbraucējiem bez ķiverēm. Uz bērniem, kas satupuši uz riteņiem priekšā un aizmugurē visvisādos veidos. Kad es jau kādu laiku tā esmu sēdējusi, skatījusies uz lēno, bet pastāvīgo riteņu plūsmu, ielas dzīves ritms jūtami paātrinās. Darba diena iet uz beigām, cilvēki laikam dodas mājās, uz kafejnīcām vai kur citur. Izveidojas pat riteņbraucēju sastrēgums.

Te pēkšņi sāk skanēt riteņu zvaniņi, satraukums, cilvēki apstājas, nomet riteņus, skrien. Kāda pavecāka riteņbraucēja, acīmredzot kaut kādīgi aizķērusies aiz garām braucošās mašīnas, tapusi notriekta un nu guļ zemē ar galvu pret asfaltu. Viņai apkārt bariņš cilvēku. Nevar saprast, kas notiek. Tad redzu, ka apkārt stāvošie palīdz sievietei piecelties. Viņa smaida, galvu saķērusi, apjukusi. Cilvēki viņu noved no braucamās daļas, jautā, runā, tausta, skaidro. Mašīna paliek turpat. Tās vadītājs – jauns un stalts vīrietis baltā, nedaudz atpogātā kreklā – stāv kopā ar citiem, mēģina palīdzēt, bet izskatās bezpalīdzīgs.” Lasīt vēl: http://www.punctummagazine.lv/2014/07/21/amsterdamas-pilsetvide-un-mans-videjais-pirksts/

Politiskā kopība

In July 2014, the Latvian Parliament adapted a preamble to the Constitution, which defines the Latvian state as a national state established for the purpose of ensuring the flourishing of the cultural nation of Latvians. In an opinion piece in the journal IR, I reflect on what is a constituent process.

“Politikas teorētiķi norāda, ka konstitūciju rakstīšana un pārrakstīšana notiek viļņveidīgi. Viļņus rada dramatiski notikumi – revolūcijas, impēriju sabrukumi vai ekonomiskas krīzes. Uz šāda viļņa pēc Pirmā pasaules kara tapa arī Latvijas Satversme.

Savukārt nesenā Satversmes preambulas pieņemšana sakrita ar ekonomiskās krīzes un tai sekojošās fiskālās politikas radītu saviļņojumu. Vairākās valstīs – piemēram, Islandē un Skotijā – izveidojās “konstitucionāls moments”, tas ir, politiska iespēja rakstīt vai pārrakstīt konstitūcijas kā sociālus līgumus starp tautu un valsti. Ņemot vērā to, ka ekonomiskā krīze radīja arī reprezentatīvās demokrātijas leģitimitātes krīzi, Islandē izskanēja prasība konstitucionālo momentu demokratizēt, tas ir, uzticēt konstitūcijas rakstīšanu tautai, nevis tās priekšstāvjiem. Skanot pannām un kastroļiem, 2009. gadā islandieši pārliecināja parlamentu uzsākt sarežģītu un unikālu, taču sasteigtu konstitūcijas pārrakstīšanas procesu. Tā rezultāts tika nogremdēts, jo politiskās un ekonomiskās intereses izrādījās labāk organizētas par tautas gribu. Arī Skotijā aizvien pieaugošā neapmierinātība ar tirgus interešu dominēšanu sociālajā un politiskajā telpā daudziem šķiet labs brīdis, lai aicinātu uz tautas konstitūcijas radīšanu, neskatoties uz to, kāds varētu būt septembrī plānotā neatkarības referenduma iznākums. Dzejnieks un aktīvists Anguss Rīds apceļo Skotiju ar dzejoli, ar kura palīdzību aicina cilvēkus domāt par konstitūcijas kā sociāla līguma pamatprincipiem.” Lasīt rakstu: http://www.ir.lv/2014/8/6/politiska-kopiba

“Gan balts, gan melns. “Austrumeiropas migrants” jeb rasisma jaunais alibi”

In an opinion piece for the journal IR, I write about who and how is to craft new migration narratives in Europe.

Nesen piedalījos sanāksmē, kurā akadēmiķi, žurnālisti un politikas analītiķi sprieda – kā mainīt Eiropā valdošos «migrācijas naratīvus», kuri kļuvuši izteikti negatīvi pret migrantiem. Sanāksme notika Oksfordā, tāpēc galvenais uzsvars tika likts uz Lielbritāniju, lai gan apspriesta arī Vācija, Grieķija, Nīderlande un Francija. Vairāki sanāksmes dalībnieki uzsvēra, ka arī paši ir migranti. Pamatojot šādu identifikāciju, kāds pētnieks minēja, ka jau astoto gadu strādā Oksfordas universitātē, lai gan ir Nīderlandes pilsonis, bet kāda politikas analītiķe skaidroja, ka pēdējos piecos gados trīs reizes darba dēļ pārceļojusi no vienas Eiropas Savienības valsts uz citu. Labi zinādami, ka parasti viņus neuzskata par migrantiem, šie mobilie eiropieši dēvēja sevi par migrantiem, lai grautu sabiedrībā valdošos stereotipus. Lasīt vēl:  (more…)